Mēģināšu īsumā pastāstīt, kas mainījies un kāpēc mainījies prasībās par dzīvojamo ēku vēdināšanu. Visam pamatā ir Eiropas Savienības regulas energoefektivitātes nodrošināšanā. Praksē joprojām redzu, ka daudziem, kuri nav saistīti ar ēku projektēšanu, ir diezgan vispārējas zināšanas šajā jomā. Bet jebkura izmaiņa ir pamatota faktos un skaitļos un tas ir ieguvums arī pašiem lietotājiem.
Visa pamatā ir likumdošana un likuma normas, kuras ir jāievēro. Latvijas likumdošana ietver arī Eiropas Savienības prasības. Energoefektivitātes jomā šeit mēs runājam par ES 2010.gada 19.maija direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti. Direktīvas prasības bija jāintegrē mūsu likumdošanā.
2013.gada 9.janvārī stājās spēkā Ēku energoefektivitātes likums, kurš noteica Ministru kabinetam izstrādāt politiku ēku energoefektivitātes jomā un izstrādāt atbilstošus noteikumus. Uz tā pamata 2021. gada 8. aprīlī Ministru kabinets ir izdevis noteikumus Nr. 222 Ēku energoefektivitātes aprēķina metodes un ēku energosertifikācijas noteikumi, kuros cita starpā ir ietverta ES direktīvas 9. panta parsība, kura nosaka, ka no 2021. gada 1.janvāra visām jaunām ēkām ir jābūt “gandrīz nulles enerģijas“.
Gandrīz nulles enerģijas ēkām ir prasība, lai tās atbilstu vismaz A klasei. Šīs klases ir veidotas, lai būtu līdzība ar to, kā tiek klasificētas elektoierīces – viegli un saprotami salīdzināmas. Ja elektroprecēm tiek salīdzināti patērētie kW elektroenerģijas, tad ēkām tiek salīdzīnāti patērētie kW apkures enerģijas uz 1 m2 telpas platības gadā.
Lai iekļautos A klases prasībās ir jāparedz mazs apkures patēriņš, bet reizē arī jānodrošina normatīviem atbilstoša iekštelpu temperatūra, gaisa kvalitāte. Lai to īstenotu, vairs nepietiek sienās un jumtā paredzēt biezāku siltumizolāciju. Ir nepieciešams paredzēt gaisa rekuperācijas vēdināšanas sistēmas.
Rekuperācija nozīmē siltuma atgūšanu. Izejošais gaiss uzsilda auksto ienākošo gaisu. Gaiss ventilācijas iekārtā tiek laists parasti caur plānām alumīnija plāksnītēm, kuras nodod siltumu no izplūstošā gaisa, sasildot ienākošo. Pašlaik tiek izmantoti divu veidu siltummaiņi: rotora un plākšņu.
Rotora princips ir tāds, ka apaļā rotorā ir izvietotas restītes (līdzīgs automašīnu radiatora restītēm) un šis rotors lēni griežas. Viena puse no zonas ir izejošā gaisa plūsmā, otra puse ienākošā. Izejošais gaiss uzsilda alumīnija restītes un kad tās ir uzsilušas, tās rotējot nonāk tajā zonā, kurā plūst ienākošais aukstais gaiss. Aukstais gaiss saņem siltumu no šīm restītēm un uzsilst. Abās siltummaiņu shēmās augstāk norādītās temperatūras ir ļoti tuvu reālām. Tas nozīmē, ja telpā ir +22C un ārā ir -12C, ienākošais gais tiek uzsildīts līdz pat +15C. Savukārt no telpas izvadītais gaiss atdziest no +22C līdz -5C. Jā! Tieši tik daudz. Un tā ir tā siltuma atgūšana.
Plākšņu veidam ir mazliet cits darbības princips. Tajā gaiss plūst starp alumīnija plāksnītēm pamīšos virzienos. Vienā nodalījumā vienā virzienā, blakus nodalījumā pretējā. Tādā veidā plūsmas nekrustojas – izplūstošā gaisa nodalījums caur alumīnija plāksnīti atdod siltumu ienākošam nodalījumam. Šādu, ar plāksnītēm nodalītu nodalījumu, ir daudz.
Notiek cīņa izvēles ziņā starp abiem veidiem tehnisku un komforta apsvērumu dēļ. Man pašam ir grūti pateikt, kurš no variantiem ir labāks. Katram ir savi plusi un mīnusi. Bet galveno funkciju – siltuma atgūšanu, abi pilda vienlīdz labi.
